JĀNIS PINNIS | Par ieceri politiski represēto piemiņas vietas izveidošanai bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā.

Viedoklis par ieceri politiski represēto piemiņas vietas izveidošanai bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumā un priekšlikums alternatīvam risinājumam.

• Par bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumu un tā nozīmi pašreizējā ''pilsētas attīstības'' koncepcijā.

Bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukums un tā apbūve ar pieminekli ''Sarkanajiem strēlniekiem'' kā dominanti, tika izveidots pēc vietējās PSKP CK pasūtījuma, kā būtisks solis iecerētā Rīgas vēsturiskā centra – Rātslaukuma izkropļošanā un vēlākā iznīcināšanā. Šim veidojumam, tāpat kā visiem citiem okupācijas periodā ''darbaļaužu ideoloģiskās audzināšanas'' nolūkā radītajiem objektiem, piemita un paliek negatīva aura, neatkarīgi no to vēlākas pārsaukšanas citos nosaukumos. Tā izzudīs vienīgi tos iznīcinot. Tādēļ ir saprotama Latvijā joprojām pie varas esošās vietējās PSKP un VĻKJS nomenklatūras vēlēšanās par katru cenu, nežēlojot līdzekļus, šos objektus saglabāt. Padarīt arī bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumu par tautai vēlamu, vai pat svētu vietu, jo tas būtu uzskatāms pierādījums arī nākamajām paaudzēm, ka ''Ļeņina idejas dzīvo un uzvar''. Okupācijas periodā iesākto Rīgas centra tradicionālās pilsētvides degradāciju pašreizējā vara pilsētā ir turpinājusi un turpina joprojām, gan Rātslaukuma apbūvē, gan 13. janvāra ielas un centrālās dzelzceļa stacijas apkārtnē, pie Centrālā universālveikala, Esplanādes, Triangula bastiona, Citadeles u.c. vietās. Par Daugavas kreiso krastu nerunājot.

• Par politiski represēto piemiņas vietas izveidošanu bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumā.

Politiski represēto piemiņas vietas izveidošana bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumā jebkurā variantā ir visai samākslots un samērā dārgs risinājums. Bet piemiņas vietas atrašanās tiešā vai netiešā ''Sarkano strēlnieku'' pieminekļa klātbūtnē nozīmētu politiski represēto piemiņas pazemošanu un atkārtotu represēšanu. Savukārt mēģinājumi pamatot piemiņas vietas izveidošanu šajā laukumā vienīgi saistībā ar pašreizējo Okupācijas muzeja ēku, tāpat ir visai apšaubāmi, jo pats muzeja ēkas risinājums bija tieši atkarīgs no laukuma dominantes – ''SS'' pieminekļa. Politiski represēto piemiņas vietas izveidošana šajā laukumā liekas kā ''aiz matiem pievilkts'' mēģinājums piešķirt šim laukumam neatgriezenisku tiesību pastāvēt arī pašreizējos, pastāvīgi mainīgajos apstākļos. Tas nozīmētu arī šī laukuma pārvēršanu par vēl vienu tautas svētvietu, neatkarīgi no tās vairākuma gribas. Savas svētvietas mūsu tauta nekad nav izvēlējusies caurstaigājamās (tagad arī caurbraucamās) un pastāvīgas intensīvas kustības vietās, kā tas ir šajā gadījumā. Savukārt šīs svētvietas, ar tai piemītošo memoriāla auru, atrašanās tiešā Rātslaukuma klātbūtnē, ir pretrunā ar tam piemītošo vēsturiski tradicionālo auru, ko veidojušas tajā pastāvīgi notikušās sapulces, izrādes, karnevāli, tirgi u.c. vitāli sadzīviskas norises, neraugoties uz dažkārt notikušām eksekūcijām.

• Priekšlikums citai novietnei.

Politiski represēto pieminekļa (nevis piemiņas vietas) novietne Jēkaba laukumā, kā dominante kopējam ansamblim ar blakusesošo Arsenāla ēku, uz kuru tiktu pārvietots arī pašreizējais Okupācijas muzejs un pārdēvēts par Genocīda muzeju. Okupācijas muzeja pārdēvēšana par Genocīda muzeju ir pamatota, jo okupācija bija tikai viens, kaut arī asiņainākais un masveidīgākais Genocīda posms. Genocīds ir ticis un tiek vērsts pret Latvijas tautu, pastāvīgi, šī Satversmē minētā jēdziena patiesā nozīmē visā laikā, kad tautai atņemtas tiesības būt saimniekam savā zemē un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem. Šīs tiesības mūsu tautai nav atjaunotas kopš okupācijas sākuma, jo nav likvidētas okupācijas sekas. Genocīda muzeja izveidošana būtu būtisks ieguldījums mūsu tautas garīgā atveseļošanā no depresijas, kādā tā nokļuvusi ilgstoši atrodoties fiziska, garīga un ekonomiska terora apstākļos. Politiski represēto pieminekļa novietne Jēkaba laukumā un pašreizējā Okupācijas muzeja pārvietošana uz Arsenālu, pārdēvējot to par Genocīda muzeju, ir labāks risinājums, nekā politiski represēto piemiņas vietas izveidošana bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumā, sekojošu apstākļu dēļ:

- Politiski represēto pieminekļa veidols Jēkaba laukumā, atšķirībā no politiski represēto piemiņas vietas izveidošanas bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā, nav saistīts ar īpašiem nosacījumiem, kādi bija nepieciešami politiski represēto piemiņas vietas piemērošanai bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā esošajām dominantēm, jo Politiski represēto piemineklis Jēkaba laukumā pats ir dominante.

- Genocīda muzeja ansamblis ar Politiski represēto piemineklis kā tā dominanti Jēkaba laukumā, atšķirībā no politiski represēto piemiņas vietas bijušajā ''Sarkano strēlnieku'' laukumā, organiski iekļaujas apkārtējā pilsētvidē, neizraisot tajā nekādus sarežģījumus vai izmaiņas.

- Okupācijas muzeja pārvietošana uz Arsenālu, atšķirībā no tā atrašanās pašreizējā vietā, ir labāks, manuprāt arī ideāls risinājums:

no pilsētbūvnieciskā viedokļa Okupācijas muzejam pēc pārvietošanas aizņemot visu Arsenāla ēku, vairs nebūtu vajadzīga paplašināšana, kas tā pašreizējā vietā neizbēgami būtu saistīta ar ievērojamiem sarežģījumiem gan projektēšanā, gan būvniecībā.

no funkcionālā viedokļa Okupācijas, alias Genocīda muzeja atrašanās Arsenālā, kas savukārt atrodas Rīgas politiskajā zonā – tiešā Saeimas un netiešā Prezidenta pils klātbūtnē, maksimāli atvieglotu tā apmeklēšanu prominentiem ārzemju viesiem, īpaši visu valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, kuru muzeja apmeklējums, saskaņā ar diplomātisko protokolu, būtu obligāts priekšnoteikums akreditācijai Latvijā. Tā muzejs tiktu paaugstināts valsts politikas līmenī, atšķirībā no tūrisma objekta līmeņa pašreizējā vietā, kuru apmeklē tikai tie, kas to vēlas.

No ekonomiskā viedokļa Okupācijas muzeja pārvietošana uz Arsenālu, atšķirībā no tā atrašanās pašreizējā vietā, no ekonomiskā viedokļa ir nesalīdzināmi izdevīgāka, jo tiek ietaupīti lieli kapitālieguldījumi, kas būtu nepieciešami tā paplašināšanai pašreizējā vietā un kuru pagaidām nav.

- Arī Politiski represēto pieminekļa celtniecība Jēkaba laukumā, atšķirībā no politiski represēto piemiņas vietas izveidošanas bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā, neprasa lielus līdzekļus. Nesalīdzināmi mazāk naudas, nekā piemiņas vietas projektēšanai, būtu vajadzīgs vienīgi jauna konkursa organizēšanai labākajam pieminekļa veidolam. Salīdzinājumā ar visai sarežģītajiem piemiņas vietas projektēšanas apstākļiem, Politiski represēto pieminekļa risinājums ir brīvs no jebkādiem īpašiem nosacījumiem, izņemot vienīgi nepieciešamo saskaņu ar Arsenāla ēku. Tādēļ šī konkursa organizēšana un drīza tā rezultāta saņemšana nevar būt liela problēma. Var droši apgalvot, ka Politiski represēto pieminekļa uzcelšana Jēkaba laukumā, vienlaikus ar Okupācijas muzeja pārvietošanu uz Arsenālu, ir pilnīgi reāla arī pašreizējos līdzekļu trūkuma apstākļos un var tikt veikta ātrāk, nekā politiski represēto piemiņas vietas izveidošana vai gatavošanās to darīt bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā.

Genocīda muzeja izveidošana Rīgā neapšaubāmi būtu ievērības cienīgs notikums, kas nepaliktu nepamanīts arī pasaulē. Tas noteikti kļūtu par tautas cienītu vai pat mīlētu svētvietu. Tas noteikti nebūtu pa prātam mūsu tautas un valsts slēptajiem ienaidniekiem, kā iekšējiem, tā ārējiem. Bet tas piespiestu tos sevi atklāt, un apmeklējot muzeju, to skaits pakāpeniski samazinātos, līdz beidzot izzustu pavisam. Ar atklātu ienaidnieku ir vieglāk cīnīties nekā ar slēptu. Arī ar gara spēku. Tā rodas lielāka iespēja uzvarēt. Bet uzvara šajā cīņā mūsu tautai ir absolūti nepieciešama. Pretējā gadījumā tā ir nolemta lēnai, bet neizbēgamai bojāejai, kas jau notiek.

12.12.2006.

Jānis Pinnis