FELICITA BRIŅĶE | Nav argumentu braucienam uz Maskavu.

Vai Latvijas valsts vadītāji, ts.k. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ir tam, lai izrādītos un saņemtu algu, vai - lai skaidrotu nezinātājiem, ka Latvija nekad nav bijusī fašistiska? Neviens taču frančus, beļģus, holandiešus u.c. nesauc par fašistiem, kaut arī viņi bija fašistu okupēti. Vienīgi Krievija un tās savulaik Latvijā nelikumīgi ievestie kolonisti mūs saukā par fašistiem, tāpēc, ka neļāvām sevi iznīcināt.

Prezidente smagi apvaino latviešu tautu, teikdama Staļintētiņam paldies par to, ka tas atbrīvoja Latviju no fašistiem, bet pats veica daudzkārt smagāku noziegumu - otrreizēju okupāciju, kas nesa sev līdzi represijas, deportācijas, kolonizāciju, īsi sakot - genocīdu pret latviešu tautu.

Prezidentes pieļautā doma - ja viņa nebrauks uz Maskavu, Latviju kādi spēki varētu nosaukt par fašistisku, ir absurda. Tikai tāpēc, ka kāda agresīva valsts, un tā ir Krievija, ar Eiropā uzpirktu personu palīdzību savu interešu dēļ mūs tīši apmelo, nav jābrauc 9. maijā uz Maskavu. Arī starptautiskajās attiecībās ciena tos. kuri paši sevi ciena. Tikai un vienīgi visu triju Baltijas valstu atsacīšanās svinēt uzvaras pār fašismu 60.gadadienu Maskavā, iekams Latvijā nav novērstas noziedzīgā Hitlera - Staļina pakta sekas, radītu maksimālu efektu. Ir jābūt nodevējam vai aprobežotam, lai to nesaprastu. Aizbildināšanās, ka pasaule mūs pat nepamanītu, ja Latvijas pārstāvji neaizbrauktu (jo esam ,,maziņi, niecīgi"), ir pretrunā ar argumentu, ka mūs sauks par fašistiem.

Neiztur kritiku arguments, ka jābrauc tāpēc, lai pasaulei stāstītu par krievu okupācijas režīma pastrādātajiem noziegumiem. Neviens taču nav to liedzis darīt arī līdz šim - iepazīstināt ar Latvijas vēstures melnajām lappusēm. Iespējas to darīt visaugstākā līmeņa valstu vadītāju apspriedēs ir bijušas, un publicitātes Latvijas Valsts prezidentei nekad nav trūcis.

Ja prezidente patiesi kalpotu Latvijas interesēm, tā turētu savu solījumu un nenodotu visu Baltijas tautu intereses; viņa "nelīstu uz vēdera" visas pasaules acu priekšā un nebrauktu uz 9. maija svinībām, iekams Krievija nebūtu izteikusi nožēlu Baltijas valstīm, tāpat kā tā atvainojās Somijai un Polijai. Savu dīvaino nostāju Molotova - Ribentropa pakta seku novēršanas jautājumā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pauda jau pirms dažiem mēnešiem, runājot Latvijas televīzijā, raidījumā ,,Valsts pirmās personas". Viņa teica, ka pasaule jau zinot par Latvijas okupāciju no PSRS puses, pasaule nekad to neesot atzinusi un tāpēc par to neesot vairāk ko runāt, esot jāiet tālāk. Vai tad latviešu tautai no tā kāds labums, ja pasaule to zina, bet netiek likvidētas šā noziedzīgā līguma sekas?

Krievija ir atzinusi gan Molotova - Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu esamību, gan to. ka tie nav spēkā, gan arī to, ka Krievija ir PSRS tiesiskā mantiniece. Tāpēc juridiski uz to gulstas viss atbildības smagums par okupāciju. Jautājums tikai - vai mūsu valsts vadītāji vēlas, lai Krievija to atzītu ar visām no tā izrietošajām sekām, t.sk., okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšanu un izmaksāšanu Latvijas valstij un kompensāciju izmaksāšanu represētajām personām un to pēcnācējiem.

Ar juridisku argumentu palīdzību cīnīties par savas tautas interesēm - tas ir mūsu valsts vadītāju un diplomātu darbs. Taču līdz šim viņi vairāk no tā vairījušies nekā to veikuši.

Ir vairāk kā nesaprotami, kāpēc mūsu valsts vadītāji negrib vairs atzīt 1920. gada 11. augusta Latvijas - Krievijas miera līgumu un abu valstu robežas, bet par katru cenu vēlas Krievijai uzdāvināt Abreni radot daudz sliktākus nosacījumus Latvijai.

Cik ilgi mūsu tauta ļaus pie varas esošajiem melot? Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma un līdz pat šai dienai tiek stāstīta pasaciņa, ka "pasaule mūs nesapratīs". Bet tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas pasaules presē tika pausts izbrīns par to. ka Latvijas ārlietu ministrs nevis runā par 50 okupācijas gados nodarīto latviešu tautai, bet stāsta, ka Latvijā tiekot apspiesti krievvalodīgie kolonisti. Un tas turpinās līdz šai dienai.

Ja pasaule mūs nesaprastu, tad starptautiskās institūcijās vairākkārtīgi nebūtu pieņemtas rezolūcijas par totalitārā komunisma seku likvidāciju. Pasaules demokrātisko spēku un Baltijas politiski aktīvo cilvēku nelokāmās nostājas dēļ vel nesen - 2004.gada 15. decembrī Parīzē Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja notika sanāksme par nepieciešamību starptautiski nosodīt komunistiskā režīma veiktos noziegumus. Attiecīgas EPPA rezolūcijas tika pieņemtas arī 1983. gada 13. janvārī. 1987. gadā, 1996. gada 27. jūnijā, mudinot no totalitārā komunisma cietušās valstīs uzsākt šo seku likvidāciju.

Felicita Briņķe