JĀNIS PINNIS | Kas notiek un kam jānotiek Latvijā.

Mēs negribam kalpot ne austrumam.
Mēs negribam vergot ne rietumiem.
(Rainis.)

Dievs jau sen ir noteicis un cilvēki pieņēmuši pasaulē dabisku kārtību - katrai tautai savu vietu kur dzīvot, kopt savu kultūru un baudīt sava darba augļus. Tāda ir arī demokrātijas jeb tautvaldības patiesā jēga un nozīme.

Izjaukt šo kārtību vienmēr ir vēlējušies tie, kuri grib dzīvot uz citu tautu rēķina. Nevis godprātīgi sadarboties, bet ļaunprātīgi izmantot. Motīvs - alkatība un varaskāre, kas tikpat vecs, cik pasaule. Ar to mēdz nodarboties tie, kuru rokās nonākusi lielāka vara un līdzekļi, nekā to ir citiem. Laika gaitā mainījušās vienīgi metodes, kā to panākt.

Šajā nolūkā tika veidotas un sabruka impērijas, tika un tiek veidotas savienības. Tagad arī savienību savienības jeb t.s. globālisms*.

Ja impērijas parasti tika veidotas ar uguni un zobenu, tad savienības (izņemot vienu jau sabrukušo) tiek veidotas ar "cēlāku" mērķi - "nodrošināt stabilitāti, demokrātiju un cilvēka tiesības". "Aizmirsts" tiek vienīgi elementārs priekšnoteikums patiesas stabilitātes un demokrātijas nodrošināšanai, arī t.s. starptautiskā terorisma cēloņu novēršanai, - cilvēku, kā tautas neatņemamas sastāvdaļas un tautu pašnoteikšanās tiesību ievērošana. Bez tā runas par stabilitāti, demokrātiju un cilvēka tiesībām ir vienīgi demagoģija, nolūkā panākt mērķus, kuriem ar šo jēdzienu patieso nozīmi nav nekā kopēja.

Latvijas vēsture kopš 13,gs. ir liecība nepārtrauktiem mēģinājumiem izjaukt dabisko kārtību šajā zemē. Sevišķi aktīvi šajā ziņā bijuši vācieši un krievi, mazāk poļi un zviedri. Vienīgi laikā no 1918. līdz 1940.gadam latviešu tauta pati bija saimnieks savā zemē.

Ilgajā nepārtrauktas pakļautības laikā latviešu tautā tika kultivēts kalpības gars, no kura tā nav pilnīgi atbrīvojusies līdz pat šim brīdim. To tagad mēģina izmantot bijušie kaklakungi, lai pakļautību atjaunotu, šoreiz tikai citā "modernākā" formā (ES). No sliktiem paradumiem ir grūti atbrīvoties. Vienīgā iespēja mūsu tautai, kā pretoties tādiem mēģinājumiem, ir nelokāmi pastāvēt uz savām neatņemajām tiesībām būt pašiem saimniekiem savā zemē un dzīvot tajā pēc pašu lemtiem likumiem.

Valsti, kādā pašreiz dzīvojam, Dievs nav svētījis un nesvētīs, lai cik bieži mēs to dziedot lūgtu. Tā notiek tādēļ, ka šī valsts nedarbojas savas tautas interesēs. Tātad tā ir pretrunā ar Dieva pasaulē noteikto kārtību, arī demokrātiju, šī jēdziena patiesā nozīmē. Tāda tā ir izdevīga vienīgi tiem, kam Latvija vajadzīga nevis kā nacionāla valsts, bet kā teritorija savu savtīgo mērķu īstenošanai. Viņu interesēs ir pārvērst Latviju par zemi, kurā dzīvo nevis pilnvērtīga tauta, bet mankurtizēta "pastāvīgo iedzīvotāju" masa, jeb t.s. "politiskā nācija". Tādu "valsti", kādu laiku tai vēl būs ļauts sevi tā dēvēt, būs vieglāk pārvaldīt un ar to manipulēt.

Tie, kuriem tas izdevīgi, nav tālu jāmeklē, jo, kā parasti, atrodas tepat blakus -"austrumos" un "rietumos". Viņu interesēs ir bijis un paliek iznīcināt latviešu tautas nacionālo pašapziņu - "briesmīgo" nacionālismu, kas vienmēr bijis nepārvarams šķērslis savu mērķu pilnīgai īstenošanai.

Tādēļ Latvijā ir tikusi un tiek īstenota pārtautošanas politika, pārvācošana un pārkrievošana, tagad arī angliskošana. Pēdējā laikā, kā visefektīvākais līdzeklis, arī masveida kolonizācija. To, kas savulaik netika pilnīgi sasniegts, veidojot bēdīgi slaveno "padomju tautu", tagad mēģina panākt ar t.s. "sabiedrības integrāciju". Šī "procesa" gala produktu, atšķirībā no dabiski pilnvērtīgas tautas, būs vieglāk pārvērst par lētu darbaspēku un ārzemju, vai to īpašumā esošo uzņēmumu ražojumu patērētājiem. Tāds ir šī pasākuma patiesais mērķis.

Šajā nolūkā apzināti tiek veicināta tautas morāles degradācija ar sēnalu kultūru, azartspēlēm, gremdēšanu nabadzībā un bezcerībā, alkoholismu, narkomāniju, prostitūciju, homoseksuālismu, kā arī "pagaidām grūti novēršamo" kriminogēno situāciju.

Saprotams, ka neviena sevi cienoša tauta labprātīgi, pie pilnas apziņas būdama, tādiem nodomiem nepakļausies. Tādēļ, vēlamā rezultāta nodrošināšanai, tiek lietota arī "smadzeņu skalošana" masu informācijas līdzekļos un šantāža ar atkārtotu "krievu okupāciju". Šobrīd ne katrs saprot, ka tāda šantāža ir tikai blefs, jo "krievi" te vairs ar tankiem nebraukās. Viņiem tas vairs nav vajadzīgs, jo viņi te jau ir. Bez tam, tas vairs nav modē.

Kamēr nav likvidētas okupācijas sekas, ko mūsu ārzemju "draugi"** un viņu pašmāju kalpotāji nekādi negrib pieļaut, okupācija turpinās.

Valsts, kādā pašreiz dzīvojam, nav īsta, jo tā nav likumīga. Pašreizējā LR, jeb t.s. 4.maija republika, nav un nevar būt likumīgās 1918.gada 18.novembrī proklamētās LR tiesiskā pēctece, jo tā apzināti nav atjaunota tiesiskā ceļā. Tā ir un paliek nelikumīgās LPSR tiesiskā pēctece, jo apzināti netiek veikta okupācijas seku likvidācija, deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija, kas ir likumīgās LR atjaunošanas priekšnoteikums.

Maskarāde, mainot vienīgi nosaukumus, simboliku un himnu, bija vajadzīga "demokrātijas" tēlošanai pasaules sabiedriskās domas priekšā un savas tautas muļķošanai.

Ja valstiskā neatkarība Latvijā pēc PSRS "sabrukuma" būtu atjaunota tiesiskā ceļā, notiktu arī patiesa varas maiņa. Tas nozīmē, ka joprojām pie varas esošajai vietējai PSKP un VĻKJS nomenklatūrai neatgriezeniski nāktos to zaudēt. Tādēļ šis jautājums, kas joprojām ir visbūtiskākais mūsu tautai, tiek apzināti noklusēts, cenšoties radīt iespaidu, it kā tāda jautājuma nebūtu.

4.maija republika, tāpat kā tās priekštece LPSR, nekad nav darbojusies likumīgās Latvijas tautas (latviešu un likumīgo minoritāšu, ~25% no valsts iedzīvotāju skaita) interesēs. Tā vienmēr ir darbojusies un turpina darboties vienīgi savās un savu saimnieku - "austrumu" un tagad arī "rietumu" interesēs. Tā ir izdevusi un turpina izdot "likumus", kas, atšķirībā no likumīgās LR likumdošanas, nodrošina savu ārzemju saimnieku intereses, bet pašiem sev - varu, iedzīvošanos uz tautas rēķina un bezatbildību tās priekšā uz neierobežotu laiku.

Valstiskā neatkarība katrai tautai ir vienīgais savu interešu nodrošināšanas garants. Tā ir nacionālas valsts pastāvēšanas jēga. Ja kādā valstī savas tautas intereses netiek nodrošinātas, kā pašreiz ir Latvijā, tādai "valstij" nav jēgas. Tās darbība ir pretvalstiska.

Likumīgās Latvijas tautas interešu nodrošināšanas garants var būt vienīgi 1918.gada 18.novembrī proklamētā nacionālā un demokrātiskā valsts, kādas mums vēl joprojām nav.

Vienīgi likumīgā LR spēs atjaunot mūsu tautai tās likumīgās tiesības un likumdošanu tās interesēs. Tādēļ likumīgās LR atjaunošana tiesiskā ceļā ir absolūti nepieciešama. Tas ir arī priekšnoteikums LR normālu starptautisko attiecību atjaunošanai un veidošanai, kā arī dalībai jebkādā starptautiskā organizācijā, īpaši ES un NATO, ja tas būtu vēlams no Latvijas nacionālo interešu viedokļa.

Vēsture liecina, ka brīvība, ja tā ir patiesa, nevienai tautai nekad nav tikusi dāvāta. īpaši, ja tā jau reiz bijusi zaudēta. Tā vienmēr bijusi jāizcīna grūtā cīņā ar tiem, kas to atņēmuši. Pašreizējā situācija Latvijā nav izņēmums. Joprojām pie varas esošā vietējā PSKP un VĻKJS nomenklatūra - 4.maija republikas politiskā elite -likumīgās LR atjaunošanu tiesiskā ceļā labprātīgi nepieļaus. Lai to panāktu, tautai būs jācīnās. Tas nozīmē, ka otrās brīvības cīņas Latvijā ir neizbēgamas.

Pašreizējie apstākļi Latvijā gandrīz pilnīgi sakrīt ar tiem, kādi bija pirmo brīvības cīņu laikā. Arī pretinieki šoreiz ir tie paši, kas bija toreiz. Atšķirība ir vienīgi tā, ka toreiz vajadzēja cīnīties ar ieročiem, bet šoreiz tas jādara ar demokrātiskām metodēm. Citādi neviens mūs nesapratīs.

Tāpat kā toreiz, arī šoreiz ir vajadzīga visu tautas nacionālo spēku apvienošanās, lai radītu nepieciešamo triecienspēku pretinieka pārspēka sagrāvei. Toreiz tā bija nacionālā armija ar Kalpaka bataljonu priekšgalā. Šoreiz tā var būt vienīgi visu nacionālo politisko spēku apvienība. Citas reālas iespējas pašreizējos apstākļos nav.

Toreiz pretinieka pusē bija liels kaujas tehnikas un dzīvā spēka pārsvars, kam, '"pragmatiski" spriežot, vajadzēja nodrošināt labvēlīgu cīņas iznākumu. Tomēr notika pretējais, jo mūsu "daudz vājākā" karaspēka rīcībā bija vēl spēcīgāks ierocis -nelokāma pārliecība un ticība uzvarai. Arī šoreiz pretinieka pusē būs liels "moderno ieroču" pārsvars. Tie ir nopirktie lielie masu mediji, kas darbosies ar pilnu jaudu, izplatot "pareizo informāciju", nolūkā graut brīvības cīnītāju morāli. Tiks lietots spiediens "no augšas" un vajadzības gadījumā arī no "austrumiem" un "rietumiem".

Tādā veidā tiks mēģināts izmantot tautā gadsimtos audzētās un pēdējās okupācijas laikā pamatīgi iedzītās bailes no "nepareizas domāšanas", par kaut kādu darīšanu pat nerunājot.

Tomēr arī šoreiz, tāpat kā toreiz, cīņas iznākumu izšķirs nevis ieroču pārsvars, bet cīnītāju pārliecības spēks un ticība uzvarai. Pret tādiem "ieročiem" jebkurš pārspēks ir bezspēcīgs.

Varētu domāt, ka šoreiz uzvarēt būs vieglāk, jo jācīnās nevis ar ieročiem, bet ar demokrātiskām metodēm. Tāds uzskats tomēr ir maldīgs. Šoreiz būs vēl grūtāk. Toreiz vajadzēja cīnīties pret skaidri redzamu pretinieku, kas neslēpa savu naidīgo attieksmi pret Latvijas valsti. Šoreiz pretinieks būs maskējies un lietos arī zināmo viltību, zaglim saucot - ķeriet zagli! Tā mēģinot pavērst pretiniekus pašiem pret sevi.

Uzvarai otrajās brīvības cīņās nepieciešamā triecienspēka — visu Latvijas nacionālo politisko spēku apvienības veidošana jau ir sākusies. Ir publicēts "Atklāts aicinājums visām Latvijas politiskām organizācijām" brīvības cīņu laikā apvienoties kopējā nacionālā politiskā spēkā.

Tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pārsvaru patiesi nacionālajiem politiskiem spēkiem pašreizējā Saeimā, jo tā var nodrošināt likumīgās LR atjaunošanu, ja vien to vēlas. Bet, ja nevēlēsies, nāksies šo jautājumu izšķirt tautas nobalsošanā.

Katrai esošajai Latvijas politiskajai organizācijai šobrīd ir dota iespēja izvēlēties, kurā barikādes pusē brīvības cīņu laikā atrasties - par likumīgās LR atjaunošanu, vai pret to. Kurā pusē katra atradīsies, noteiks to attieksme pret okupācijas seku likvidāciju. Atbilde uz šo tautai visbūtiskāko jautājumu skaidri parādīs, kas kurš ir.

Izvairīšanās no skaidras atbildes uz Šo jautājumu būs līdzvērtīga nodevībai, jo kalpos vienīgi pretiniekam. "Vidusceļa" te nav un nevar būt.

Varbūt, ka saņēmusi drosmi, bez kuras uzvarēt nav iespējams, mūsu tauta gaidāmajās Saeimas vēlēšanās izdarīs vienīgo pareizo izvēli. Pie tam bez jebkāda riska, jo izņemot savas važas, tai vairs nav ko zaudēt.

*Naudas vara visā pasaulē, t.s. brīvais tirgus. Nozīmē praktiski neierobežotu varu nelielam cilvēku lokam, kuru rīcībā daudz vairāk naudas, nekā citiem (plutokrātija). Kas aristokrātijas nomaiņai ar plutokrātiju ir kopējs ar demokrātiju, lai spriež katrs pats.

**Var brīnīties, kādēļ tas. kas savulaik bija izdevīgi, it kā vienīgi "austrumiem", tagad ir izdevīgi arī "rietumiem". Tomēr nekāda brīnuma te nav, jo, kā liecina vēsture, Baltijas tautu liktenis lielvarām gan austrumos, gan rietumos, vienmēr ir bijusi tikai "sīknauda"savu savstarpējo rēķinu kārtošanā.

Jānis Pinnis
Publicēts DDD 2002.gada 1.augustā