FELICITA BRIŅĶE. LIGITA LEJA | Pietiek.

Beidzot ir labi redzami un arī pierādāmi meli, ko radīja "Klubs 21" -"Latvijas Ceļš", kuri 90 gadu sākumā aiz slēgtām durvīm Reiterna namā uzsāka šo viltus un melu politiku, pieņemot lēmumus, kuru rezultātā turpinājās Staļintētiņa plāns - genocīds pret latviešu tautu. 1991.gadā, neatdodot varu Pilsoņu kongresam, tika rupji pārkāpts Satversmes 2. pants. 1990.g. 4.maijā LPSR Augstākā Padome deklarēja mērķi atjaunot Latvijas valsts neatkarību, bet ignorēja tās likumus un atdāvināja okupantiem latviešu tautas īpašumus, darba vietas, sertifikātus un pensijas.

Atstājot Latvijā okupantus un sākuma gados piedāvājot darbu tikai jaunākiem par 35 gadiem, sašķēla jauno un veco paaudzi. Vecākā tautas daļa, kura jau bija cietusi PSRS laikā, palika bez iztikas līdzekļiem. Ja padomijas laikā Latvijā pašnāvību izdarīja vidēji 60 cilvēki gadā, tad, kā liecina 1995.gada statistika, "4.maija Republikā" jau 1090 cilvēki gadā. Tas jau ir slēpts karš pret savu tautu - genocīds šī jēdziena vistiešākajā nozīmē.

Pasaule nesaprata, kāpēc neatkarību atguvušās Latvijas "ārlietu ministrs" J.Jurkāns nerunā par okupācijas un tās seku likvidāciju un PSRS represīvo iestāžu un civilokupantu pastrādātajiem noziegumiem pret latviešu tautu 50 gadu garumā, bet runā par krievvalodīgo - okupantu un kolonistu ''apspiešanu'' Latvijā. Ārvalstu masu mediji toreiz pauda izbrīnu un neizpratni (par ko rakstīts maz vai pat nemaz).

Nav pasaules valstu pienākums un interese risināt mūsu valsts problēmas, ja ,,mūsu" Saeima un valdība tās nerisina. Ar pašmāju nodevēju gādību notiek strauja, nelikumīga okupantu un viņu pēcnācēju "naturalizācija" bez pietiekamas valsts valodas un lojalitātes pārbaudes. (Šā gada 9 mēnešos Naturalizācijas pārvaldē saņemti 14789 iesniegumi - rekords!) Izrādās, ka ar to vēl nepietiek, ar Latvijas valdības gādību piešķirot lielus ilgstošus pēcdzemdību pabalstus, okupantu un viņu pēcnācēju skaits tuvākajos divos - trijos gados pārsniegs latviešu skaitu, un pēc nodevības likuma viņu jaundzimušajiem pilsonība pienāksies automātiski. Tam noteikti sekos arī politiskās varas pārņemšana, papildus jau pārņemtajai ekonomiskajai varai. (Vismaz 80% Latvijas ekonomikas atrodas okupantu kontrolē.) Krievvalodīgie savu mērķu ātrākai sasniegšanai ir nodibinājuši un reģistrējuši cīņas centru - kongresu ar 50 tūkstošiem aktīvo biedru, ko dāsni finansē krievvalodīgie Latvijas miljonāri un Maskava. Tā mūsdienās tiek iekarota valsts un pakļauta tauta bez kara pieteikšanas.

Latvijas Nacionālā Fronte nosūtīja vēstules ar deokupācijas, dekolonizācijas un deboļševizācijas prasību starptautiskajām organizācijām un lielvalstu līderiem; "Jaunā laika" valdība Eiropas Tautas partijas XVI kongresā sekmēja rezolūcijas pieņemšanu par komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanu; arī privātpersonas, piemēram, Felicita Briņķe, sūtīja vēstules ārvalstu vēstniecībām un lielākajiem ārvalstu masu medijiem.

Ja nevēlamies būt pazemoti paši savā zemē gan ekonomiski, gan morāli, ir radusies vēsturiska situācija, kad mums tiek dota iespēja labot kļūdas, kādas mēs pieļāvām 1991.gadā, uzticoties vecajai komunistiskajai nomenklatūrai. Pasaule bija un ir gatava okupācijas un tās seku novēršanai.

Šobrīd mēs nedrīkstam atkārtoti pieļaut to pašu kļūdu, ko pieļāvām Atmodas laikā - uzticēties tikai pie varas esošajiem. Nepieciešams apvienoties un cīnīties. Kategoriski jāpieprasa no Saeimas un valdības rīkoties saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem. Ir jāvāc paraksti, jāsasauc plaša tautas sapulce, kurā jāpieņem rezolūcija - veikt pilnīgu Molotova - Ribentropa pakta seku likvidāciju, tā jāpieprasa starptautiskajām institūcijām un Latvijas Saeimai un valdībai.

Pieprasām nevis formālu totalitāra komunisma nosodīšanu, bet reālu komunistiskā okupācijas režīma un tā seku likvidāciju Latvijā, pamatojoties uz Hāgas 1907.gada 5.(18.) oktobra konvencijas XLVI pantu, Ženēvas 1949.gada 12.augusta Konvencijas "Par civilpersonu aizsardzību kara laikā" 49.panta 6.d., 1948.gada 10.decembra Vispārējo Cilvēka tiesību deklarāciju.

Nav tiesa, ka "pasaule mūs nesapratīs", kā pēc Atmodas meloja toreizējais LR ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. 1996.gada 27.jūnijā Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja (EPPA) pieņēma rezolūciju "Par pasākumiem bijušo komunistiskā totalitārisma seku likvidēšanai". Nesen EPPA pieprasījusi izveidot nacionālās komisijas totalitāro režīmu izdarīto cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanai. Taču mūsu valsts vadītāji parādījuši savu nevēlēšanos risināt šo problēmu, Latvijas pamatnācijas tiesību ignorēšanu un līdz ar to - nodevību pret latviešu tautu. To pierāda:

• Valstiskā līmenī nenotiek padomju okupācijas režīma Latvijai radīto zaudējumu aprēķināšana (ko izdarījušas Lietuva un Igaunija);

• Latvijā pat nav oficiālā līmenī publicēti Molotova - Ribentropa pakta slepenie papildprotokoli (Krievijā tie oficiāli publicēti žurnālā "Voprosi istorii" 1993.gada nr.l);

• Plaši TV tiek atspoguļoti kolonistu mītiņi, bet latviešu patriotu akcijas tiek noklusētas; skolās pat nemāca kā atsevišķu priekšmetu Latvijas vēsturi;

• "Latvijas ceļa" valdība (ārlietu ministrs V.Birkavs) Latvijas valsts vārdā slepus no tautas atteikusies no Latvijas tiesībām prasīt pilnā apjomā Molotova - Ribentropa pakta seku likvidāciju. EDSO sanāksmē 1995.gadā Parīzē noslēgts Stabilitātes pakts, kurā centrālā vieta ierādīta "nacionālo minoritāšu aizsardzībai" un "robežu neaizskaramībai". Tas nozīmē, ka atjaunotajai Latvijas Republikai jāturpina Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika robežu un pilsonības jautājumā. Notikusi manipulācija ar jēdzieniem ārvalstnieki, pavalstnieki, minoritāte, okupanti, kolonisti. 1995.gadā Latvija arī parakstījusi Eiropas Minoritāšu tiesību aizsardzības konvenciju. Lūk, kāpēc ES komisāri pieprasa vai nu starptautiski tiesisku okupācijas seku likvidāciju, vai arī okupācijas leģitimēšanu.

"Jaunā laika" aktivitātes pirms 8.Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanām attiecībā uz komunistiskā režīma nosodīšanu arvien vairāk atgādina priekšvēlēšanu triku. Eiroparlamenta novērotāja, vēlāk deputāta kandidāte Liene Liepiņa panāca, ka Eiropas Tautas partija (lielākā politiskā grupa Eiropas parlamentā) pieņem rezolūciju par komunistiskā režīma nosodīšanu. Taču pēc EP vēlēšanām JL to, šķiet, atzinis par otršķirīgu, nesūtot pašu L.Liepiņu uz Briseli.

Atsaucoties uz pēdējo EPPA rezolūciju, Latvijas Saeimā klusi izveido parlamentāro komisiju, kura it kā izstrādā deklarāciju "Par komunistiskā totalitārisma un PSRS okupācijas noziegumu nosodījumu". Tikai nosodīšanu! Bet prasīts taču tiek šos noziegumus izmeklēt, kas dotu iespēju tos tiesāt "jaunā Nirnbergā". Kliedzošā pretrunā ar komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanu ir nupat dotā pielaide valsts noslēpumiem bijušajiem čekistiem un kompartijas nomenklatūras darboņiem. Šis fakts pierāda, ka formāli tiek gatavota "bezzobaina" deklarācija atrādīšanai Eiropas struktūrām.

Mēs pieprasām:

1. Valstiskā līmenī veikt totalitārā komunistiskā režīma noziegumu izmeklēšanu un tiesāšanu un starptautiski tiesiskā veidā likvidēt Molotova - Ribentropa pakta sekas Latvijā, denonsējot Latvijas Saeimā Stabilitātes paktu; tikai pēc tam iespējama Eiropas Minoritāšu tiesību aizsardzības konvencijas ratificēšana Latvijā;

2. Pamatojoties uz 1920.gadā noslēgto miera līgumu ar Krieviju, tiesiski atjaunot 1918.gada 18.novembra Latvijas Republiku - panākt valsts kontinuitāti;

3. Aprēķināt padomju okupācijas režīma nodarītos zaudējumus Latvijai un piestādīt tos Krievijai, izlemjot jautājumus starptautiskā līmenī ar ASV un Lielbritānijas līdzdalību;

4. Panākt, ka komunistiskajā genocīdā daudz cietušo latviešu nāciju starptautiski atzīst par glābjamu un veic tās aizsardzības pasākumus.

F.Briņķe un L.Leja