Kad vadzis lūzīs?


Vienotība ir ļoti nepieciešama jau tādēļ, vien, ka latviešiem diemžēl ir viena tāda nelāga īpašība – parādīt ar pirkstu uz otru latvieti. Un tanī pašā reizē latvietis ir lepns, pašapzinīgs un paštaisns, tādēļ ātri apvainojas, ja kāds to kritizē. Tā nu sākas šķelšanās, lai gan visiem ir viens kopējs mērķis un kopēji pretinieki, pret kuriem kopā cīnoties būtu daudz izdevīgāk un vieglāk. Pašreiz sāk veidoties kāds vienojošs spēks un gribētos novēlēt tam panākumus, jo ir pēdējais laiks kaut ko darīt lietas labā.
Kas tad īstenībā pašreiz notiek Latvijā?

Pavisam vienkāršiem vārdiem to var nosaukt par 4. maija republikas valdošās elites centieniem piejaucēt latviešu tautu pie slāvu ieklīdeņiem ar tā saucamo integrāciju. Latvijā ir vaļā liekulības tirgus (angliski – Vanity fair). Tautai nospēlē demokrātijas teātri – vēlē un skaita balsis, bet aktieri ir vieni un tie paši, cits par citu glumāks un nodevīgāks. Sola zvaigznes no debesīm, bet tās tautu nesasniedz, iebirst elites kabatās.
Kopš tā saucamās 4. maija republikas proklamēšanas jau ir pagājuši četrpadsmit gadu un kopš Latvijas valsts varas ''de facto atjaunošanas'' jau vairāk par trīspadsmit gadiem, kopš padomju armijas izvešanas jau bezmaz desmit gadu – un tomēr vēl arvien Latvijas valsts nekādi neatbilst tam, kādu to vēlas redzēt latviešu tauta. Kur palikuši kvēlie aicinājumi atbrīvoties no piecdesmit gadus ilgušās padomju okupācijas sekām, kāpēc kavējas šo seku likvidācija? Vai patiešām latviešu vēsturiskā atmiņa ir tik vāja, ka pārstājusi reaģēt uz tām pārestībām, kas latviešu tautai nodarītas šīs garās okupācijas laikā?
Šādas pārdomas raisās ikreiz, kad okupanti nikni uzstājas un pieprasa savas tikai viņiem vien saprotamās cilvēktiesības, kad viņu jau trešās paaudzes pēcnācēji nekaunīgi paziņo, ka viņi nedomā pakļauties Latvijas likumiem, jo šeit, lūk, viņu senči esot šo zemi iekarojuši, šeit esot viņu senču kapi, šeit viņi esot ieveduši savu kultūru un šī esot krievu cara Pētera iekarota zeme. Viņi to nemaz negrib dzirdēt un arī nemaz nevar saprast, ka šo samērā nelielo apgabalu Baltijas jūras austrumu krastā jau gadu tūkstošus apdzīvo savdabīgas kultūras tauta – latvieši, kuru senču kapi ir daudzkārt vecāki par nekaunīgo iekarotāju un ieklīdeņu kapiem. Un nav arī ko brīnīties, jo krievu tauta un to vadītāji – gan cari, gan boļševiki – to vien ir pratuši kā iekarot un apspiest savus kaimiņus austrumos, dienvidos un rietumos.
Nav tādas dienas, kad man, šī raksta autoram, nenāktos saskarties ar šo okupantu pēcteču nekaunībām, kuras brīnumainā kārtā tiek pieciestas no 4. maija republikas valdošās elites pārstāvjiem. Ikdienu sastopos arī ar īstiem nacionāli noskaņotiem latviešiem, kuri nepārprotami ir sašutuši par šādu iecietību un arvien skaļāk sāk pacelties balsis, kas pieprasa ceturto atmodu, kuras ir pārliecinātas, ka ir pienācis laiks tam vadzim lūzt. Lai cik ļoti skumīgi tas arī nebūtu, vislielāko rūgtuma sajūtu izsauc apstāklis, ka šo iecietību kultivē paši latvieši, kuri ir uzķērušies uz ''pasaules globalizācijas āķa'', neapjēgdami, ka aizzāģē to pašu jau tā nedrošo zaru, uz kura paši sēž.
Jājautā, ko šiem ļautiņiem nozīmē vārds Latvija. Tā ir latviešu tautai no Dieva atvēlētā un šīs tautas senču sviedru, asaru un asiņu slacītā zeme, kuru viņi tagad atdod katram, kas pēc tās kāro. Savā aklumā tie pakļaujas brīvajam tirgum un citiem rietumu un, protams, arī austrumu kārdinājumiem. Vai tad tiešām ir vajadzīgs sist ar āmuru pa pieri, lai atjēgtos? Katra vismazākā piekāpšanās gan rietumu pasaules globalizācijas, gan krievu okupantu spiedienam ir liktenīga latviešu tautai. Pie tam rietumu spiediens parasti ir viltīgāks un mazāk manāms nekā krievu rupjā uzstājība. Bet abi ir labi, jo to mērķi ir identiski – latviešu nacionālās pašapziņas un rezultātā arī pašas latviešu tautas pilnīga iznīcināšana. To rietumi panāk ar savas subkultūras un citiem paņēmieniem, austrumi – ar savas okupantu masas klātbūtni un mūsu pašu kangari ar savu okupantu integrācijas programmu.
Vēl jāpiemin krievu vulgārā tautas paruna ''grib uz sveša dzimumlocekļa iejāt paradīzē''. To viņu mums Vorkutas nometnē pārmeta, kad centāmies panākt sev cilvēciskākus apstākļus. Bet šodien viņi paši cenšas iegūt pilsonību, cenšas iedzīvoties uz latviešu tautas rēķina un uz viņiem pašiem ļoti trāpīgi attiecas šī paruna. Nebūsim naivi: ja turpināsim gļēvi pakļauties, tad tiešām piedzīvosim brīnumus. Ekskomuniste Ždanoka raujas uz Briseli, lai tur mūs nomelnotu un panāktu okupantu uzņemšanu Latvijas pilsonībā un krievu valodas ieviešanu par otru valsts valodu. To pieļaut mēs nekādi nedrīkstam. Okupantiem Latvija jāatstāj, to nosaka Ženēvas konvencija.
Pēdējais laiks atcelt likumu par integrāciju un arī to, ka okupantu bērni automātiski kļūst par Latvijas pilsoņiem. Šādi likumi ļoti kaitē latviešu tautai. Mums jau tā ir pietiekami daudz etnisko slāvu, kas ir pilsoņi un tomēr negrib patiesi integrēties un turpina iet okupantu pavadā.
Latvieši! Mostieties no sava dziļā letarģiskā miega, kurā jūs tikāt ieaijāti pēdējos vismaz desmit gados! Trešā atmoda jūs sapurināja, bet tā bija īsa. Jūs paļāvāties uz šķietamo neatkarību un brīvību bet tādas jums diemžēl nav bijušas. Pienācis pats pēdējais laiks saprast, kas jūs nākotnē sagaida!
Pret rietumu ļaunumiem mēs vēl kaut cik esam spējīgi aizstāvēties ar savu dzīvesziņu, ar savu tautisko morāli, bet, lai no okupantu masām atbrīvotos, ar to vien ir par maz. Okupanti ir pietiekami nekaunīgi un skaitliski pārāki lielajās Latvijas pilsētās. Risinājums šāds – jāaicina talkā pasaules sabiedrība.
Varu arī mierināt tos, kas ir nobijušies no iespējamās vardarbības. Mums tāda vardarbība nemaz nav vajadzīga. Dekolonizācija atrisināma mierīgu sarunu ceļā. Otrā pasaules kara beigu posmā rietumu sabiedrotie Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencē Staļinam piešķīra Baltijas valstis par kara laupījumu. Tādēļ tagad mūsu valsts diplomātiem būtu dodams neatliekams uzdevums par šo faktu atgādināt, vēl vairāk – ierosināt tām mums palīdzēt tikt vaļā no okupantu bariem. Rēķins ļoti vienkāršs – katrai okupantu ģimenei līdz 10.000 dolāriem pārcelšanās nauda uz etnisko dzimteni. Tā nav pārāk liela nauda, jo sanāk tikai apmēram 3 miljardi dolāru, kas bagātajām rietumvalstīm ir tikai kabatas nauda, bet mums tas būtu glābiņš. Un visi būtu apmierināti, jo ASV tādā kārtā atbrīvotos no lieka terorisma perēkļa, okupantu bļauri tiktu pie dolāriem un pie savas mātes valodas, bet mēs varētu beidzot brīvāk uzelpot. Ja arī kāds nu nekādi ar labu negribēs braukt prom, tad pieklājīgi un kulturāli izsniegsim tam izbraukšanas vīzu, palīdzēsim tam iekāpt kārtīga pasažieru vilciena vagonā un aizvizināsim līdz ES robežai. Tāds ir šīs problēmas risinājuma variants. Ja kāds zina ko labāku. risināsim kopīgi arī to. Okupācijas seku likvidēšana nav varas akts, bet nenormāla stāvokļa noregulēšana. Nebūs vajadzīgi ne lopu vagoni, ne asaras un vaimanas, mēs esam ES cienīgi pilsoņi.
Latvieši! Apvienosimies beidzot kopējā patiesi nacionāli patriotiskā politiskā organizācijā, lai būtu spējīgi īstenot galveno uzdevumu – savas valsts atbrīvošanu no okupantiem. Tikai pilnīgā nacionālpatriotiski noskaņoto latviešu vienotībā ir spēks un iespēja pretoties okupantu spiedienam!
Visu latviešu svēts pienākums ir laikus apņēmīgi rīkoties, lai nepieļautu nenovēršanu un viltīgu latviešu tautas genocīdu!
Pamudināsim mūsu likumdevējus un valdību beidzot uz tautai labvēlīgu rīcību, nevis uz tīšu bojā eju!

LL Nr. 26 (253)
Aleksandrs Frīdrichs Neilands,
nacionālais partizāns, latviešu leģionārs, Vorkutas katordznieks