Latviešiem, kas vēl tādi palikuši.

    Visādas savienības, apvienības, frontes u.tml. sabiedriskas organizācijas, kas it kā radītas, lai uzlabotu mūsu valsti, tās iedzīvotāju stāvokli, pastāvīgi cieš neveiksmes. Kāpēc? Tāpēc, ka tās neko konkrētu nepiedāvā. Lozungi: taisnības, tiesību un vēl nez kā cita atjaunošana, Latvieti - nepadodies! u.c. konkrētā situācija nav neko sološas nākotnes vīzijas.
    Varneši - valsts varu sagrābusī un uzurpējusī kliķe - arī neko konkrētu nepiedāvā, kā tikai brīvību - liberālismu - kampt un rīt katram pēc savām spējām un sabiedrībā ieņemamā stāvokļa. Taču pūlim, kas apdzīvo Latviju, ar tādu "atjaunoto" brīvību pagaidām pietiek.
    Diemžēl katra tāda "atjaunotās" brīvības diena paātrināti mazina latviešu kā tautas nākotnes dienu skaitu. Jau tagad nākas dzirdēt, ka šī valsts ir kļūda un ka nav nemaz tādas latviešu tautas. Vai šī izrādīsies taisnība un latvieši viens otram vairs neko nenozīmē?
    Tādus latviešus, kurus vēl interesē viņa paša un viņa pēcnācēju latvietība, kuriem tā Latvija laba, ja ir latviska, aicinām mūsu pulkā kopīgi padomāt, kas būtu darāms, lai krimināli un morāli vainīgie par dižķibeli valstī tiktu no varas gaiteņiem izmēzti, lai latviešu tautai tas saules mūžs būtu pēc iespējas garāks.
    Pamatojumam:
    Ir seši obligāti nepieciešami nosacījumi, lai kāda tauta varētu pastāvēt. Tie ir: sava teritorija, zināma etnodemogrāfiskā izolētība. sava kultūra (dzīves filozofija - reliģija, valoda un inteliģence), kopēja saimnieciska darbība (eksistences līdzekļu ieguve), kultūrai atbilstoša sabiedriskā iekārta, savs valstiskums (garīgā un fiziskā aizsardzība).
    Tāpat ir seši obligāti nepieciešami nosacījumi, lai varētu pastāvēt valsts. Tie ir: sava teritorija, valsts nepieciešamības ideja (uzdevums), savi iedzīvotāji, uz kopējas ideoloģijas balstīts savs varas nesējus (savas elites) un pilsoņus vienojošs varas mehānisms, no ārpasaules neatkarīgs savs iztikas līdzekļu avots un savs kapitāls, labvēlīga ārpolitiska situācija.
    Lasītājs pats viegli noteiks, kuri no šiem nosacījumiem izpildās attiecībā uz latviešu tautu un tās valsti. Es aplūkošu tikai divus.
    Pirmais. Savu zemi latvieši ir vai nu pārdevuši, vai ieķīlājuši ārzemniekiem.
    Otrais. Latviešiem nav savas - nacionālas inteliģences.
    "Tautas balss ir Dieva balss!" - varbūt, bet tikai skaņas (trokšņa) veidā. Nekādu jēdzīgu domu - "gribu un saprātu" - no šīs balss bez nacionālas inteliģences palīdzības neizdabūt!
    Latviešiem šodien, pēc 20 "neatkarības" gadiem, nav savas tādas inteliģences, kas:
    - palīdzētu visiem latviešiem kopā saprast, kas esam, kas gribam būt, un vai vispār gribam būt?
    - padomātu par to, ar ko mēs latvieši varam būt vērti pasaulei un, kādas pasaules vērtības pieņemamas latviešiem?
    - padomātu kādiem tiem latviešiem jābūt, lai mūsdienu pasaulē spētu sevi kā etnosu saglabāt, kādas tam nepieciešamās izmaiņas pašā etnosā, kādas ārējā vidē?
    - izstrādātu nacionālu ideju un ap to vienotu tautu kopējam pūlēm nākotnei,
    - noteiks latviešu materiālās dzīves (iztikas avota) pamatus šodien un nākotnei, vai varam izdzīvot svešttautiešiem piederošā zemē?
    - rūpēsies par tautas garīgo dzīvi, lai tauta nepazaudētu savas daiļrades - attīstību - pašdarbību, folkloru?
    - ieaudzinās latviešos etniskas apziņas, pienākuma un atbildības sajūtu?
    - atbrīvos tautu no tās sūdu mušām, kas savtīgi barojas tajā zampā, ko tie mēdz godāt par politisku nāciju,
    - pateiks, kādu īsti mēs gribam redzēt savu valsti, ko no tās gribam?
    Šādas latviešu inteliģences trūkums, bez pārējām nelaimēm, dod mūsu lūgtiem un nelūgtajiem komunālajiem kaimiņiem zināmas tiesības apšaubīt latviešu kā tautas eksistenci ar tās tiesībām uz savu valsti, savukārt dažiem izveicīgajiem pašu bāleliņiem - savtīgās interesēs spekulēt ar "tautas gribu".
    Ne pašreizējā ģeopolitiskā situācija, kurā ķermeniski atrodas latviešu tauta, ne pasaulē pašlaik valdošie cilvēces attīstības uzskati, kas spiež uz latviešu tautu garīgi, nav latviešiem kā etnosam labvēlīgi. Mazie etnosiņi tiek uzskatīti par ekonomiski neizdevīgu greznību, un tiek apzināti izkausēti kopējā pasaules tautu katlā. Aizsargājamo dabas objektu Sarkanajās grāmatās šodien tiek ierakstīti kādas sugas kukainītis, vardīte vai tīģeris, bet ne cilvēku etniskā kopiena. Taču tas nenozīmē, ka tā būs mūžīgi, ka cilvēce reiz neatjēgsies! Bet, kas zina, zik etnosu pa šo laiku tiks iznīdēti? Un, vai latvieši nebūs starp tiem?
    Šobrīd svarīgāk ir, vai latvieši grib būt starp tiem? Pašlaik gan izskatās, ka grib, jo cītīgi pilda visā pasaulē valdošo gribu, un ar baudu sevi nīdē. Bet, ja tomēr latviešu tautas dzīlēs dus kāda griba sevi saglabāt, vai maz ir uz to cerības? Maz, bet ir, ja tomēr reiz pasaulē valdošie uzskati mainīsies. Tikai līdz tam laikam sevi kaut kādā viltīgā un zināmā mērā iekonservētā veidā jāsaglabā.
    Pret pašreizējo ģeopolitisko situāciju, tāpat pret pasaulē valdošiem uzskatiem latviešu tauta pašlaik neko padarīt nevar. Taču valdnieki mainās, mainās arī viņu uzskati. Uz to arī jācer un jādomā par iespējām sevi saglabāt. Un galvenā starp tām ir - pēc iespējas mazāk pašlaik atvērties pasaulei! Un veidot, un stiprināt savu vienotību! ja citādi nevaram, tad tāpat kā mūsu basketbolisti vai hokejisti, algojot ārvalstu speciālistu komandas veidošanā.

Alfrēds Ābele
23.04.2010



Padomju tautas veidošanas recidīvs

    Pašreizējos Latvijas kungus-saimniekus sauksim par varnešiem. Tās ir personas, kuru rokās ir vai ir bijusi reālā valsts vara pēcatmodas Latvijā, kuru vārdam ir kāda nozīme valsts lietu izlemšanā. Tādu ir ap pāris tūkstošiem, starp kuriem tikai ap 100 cilvēku var ieskaitīt politiskajā elitē. Tādi ir starp tautas vēlētiem pārstāvjiem, augstākām valsts amatpersonām un ierēdņiem, slēgtu klubu pārstāvjiem, biznesmeņiem un vienkāršiem bagātniekiem. Varneši šodien pašidentificējas, parakstoties zem saraksta “Par labu Latviju!”. Tā Latvija viņiem tiešām ir laba – viņi to prihvatizējuši un sevi uzskata par tās tautu, tāpēc arī savu sarakstu nosaukuši par “tautas kustību”, kaut tajā ne katru kustīgo pieņem.
    Lai šai kustībai piešķirtu lielāku svaru, tās priekšgalā noliek politiskās pieredzes bagāto bezprincipu hameleonu eksprezidentu Gunti Ulmani. Bet tādai kustībai vajag arī saturu. To noorganizē divi latvijieši – vietējas nozīmes telemagnāts kopā ar reklāmmeistaru.
    Diskusiju (Dumbura šova analogu, bet tikai ar publiku amfiteātrī) nosauca par “Tautas deklarācijas nedēļu” un sarīkoja telekompānija LNT ar mērķi noskaidrot, kurš ir galvenais: cilvēks vai valsts; apriori apgalvojot, ka šodien Latvijā “cilvēks un valsts samainīti vietām” (ar galvu uz leju) un solot nedēļas laikā nostādīt visu pareizi – ar galvu (cilvēku) uz augšu. Greizi aizgāja jau pirmajā dienā.
    Tikai tādā valstī kā “atjaunotā” LR var savākt duci inteliģences pārstāvju – savā jomā labāko, kas (31.05.10) divas stundas teleekrānā spēj nodiskutēt par tēmu “Latvijas valsts mērķis”, ne ar vārdu nepieminot latviešu tautu. Šāda inteliģence, kurai ar latviešu tautu kopēja ir tikai valoda, nu gan tautu no ignorances (snauda) stāvokļa neizvedīs un nacionālu valsti neizveidos! Laikam tā jau arī vajag.
    LNT kompānijas nosaukumā burts “N” nozīmējot “neatkarīgā”. Nezinu, no kā tā ir neatkarīga, taču no prāta – noteikti, jo uzskata savus skatītājus par galīgiem muļķiem, kuriem var iestāstīt, ka valsti izveido atsevišķi cilvēki un ka valstij (objektam) var būt mērķis.
    Valsts – tā vispirms ir vara, kas kā spēks uz kaut kā balstās. Normāli šis balsts ir tauta, kas šo valsti sev radījusi ar mērķi: savas esamības un patības saglabāšana un attīstība. Tauta, precīzāk – tās nacionālā inteliģence -, dibinot savu valsti (izveidojot tās varas mehānismu), apgādā to ar pamatlikumu, ideoloģiju un dod valstij uzdevumu: apkalpot tautas mērķa īstenošanu. Ideoloģija parasti ir tautas ideoloģijas vai reliģijas turpinājums. Pamatlikums un ideoloģija ir tās mērauklas vai rāmji, kuru ietvaros jāfunkcionē valsts varai, lai tauta to atbalstītu. Varas kontroli par šo rāmju ievērošanu veic nacionālā inteliģence, kas pēc valsts nodibināšanas aiziet itkā malā. Nacionālā inteliģence, vajadzības gadījumā, organizē tautas palīdzību savai varai.
    Gadījumā, ja valstī pēkšņi izrādās nacionālās inteliģences un ideoloģijas trūkums, turklāt ir vājš pamatlikums, valsts vara paliek it kā karājamies gaisā – tai nav uz kā balstīties. Tā dabīgi meklē šo balstu, un to var atrast sevī (tā veidojas mafiozas valstis) vai ārvalstīs (tā veidojas atkarīgas valstis). Piemērs teiktajam ir LR vara, kas, neizjūtot tautu un tās atbalstu, sevi balsta uz Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda spēka. Tādas valstis nīkuļo vai arī ātri iet bojā.
    Latvijā nonākuši līdz tādam idiotismam, ka Latvijai meklē mērķi! Latvijai (pieņemsim, ka ar to saprot valsti) var būt tikai uzdevums: kalpot tautai – valsts subjektam. Tautai gan (izņemot šodienas latviešus) var būt mērķis. Ja valstij ir mērķis, tā pārvēršas subjektā, un kas tad ir tās tauta jeb mūsu gadījumā – iedzīvotāju kontingents? Darba lopi valsts varu sagrābušās kliķes rokās?
    Latvijas valstij vienīgajai pasaulē, protams, var būt mērķis: piekonstruēt sev tautu. Un mūsu pakalpīgā žurnālistika tai ar putām uz lūpām palīdz: izvirzot pirmā plānā beznacionalitātes cilvēku, noklusē faktu par tautas neesamību, līdz valsts būs tādu sev radījusi (sintezējusi). Dažs var pagaidām paklaigāt: es mīlu šo valsti, bet nemīlu šo varu. Ko tad viņš mīl no šīs valsts – tikai karogu un himnu!?
    Vai Latvijā ir tauta? Protams, tā ir latviešu tauta, bet pašreizējai valsts varas kliķei, ai, kā negribas to pieņemt par valsts subjektu, un arī pati tauta īpaši uz šo lomu netiecas. Šai varai izdevīgāk runāt par tautu nevis etniskajā, bet valstiskajā izpratnē (kad būtu jārunā par valsts iedzīvotājiem). Bet vislabāk vispār izvairīties no vārda “tauta” lietošanas un pāriet uzreiz pie “cilvēka”, kas atbilst modernā liberālisma prasībām. Un tā kā no daudzetniskā pūļa, kas apdzīvo Latviju, nekāda kopēja mērķa valstij nav ko gaidīt, un arī šo valsti tas radījis nav, valsts automātiski kļūst reizē par subjektu un objektu, t.i., tā ir mafioza valsts.
    Tikai latviešu tautai var būt mērķis, un tas ir savas esamības un patības saglabāšana un attīstība, un tikai tā var dot valstij uzdevumu: apkalpot šā mērķa īstenošanu. Tikai tāda valsts latviešiem ir vajadzīga! Cerības, ka no Latvijā dzīvojošā daudzetniskā pūļa izdosies izspiest kādu kopēju mērķi (izņemot dzīvniecisko), ir iluzoras. Valsts, kas lepojas, ka tajā pamatizglītību var iegūt astoņās valodās, faktiski nemaz, līdz šim pieņemtajā jēgā, nav valsts, bet SIA bez kādas atbildības, kas turpina veco padomju eksperimentu, ko pat Krievija ir atmetusi: vienotās padomju tautas izveidošanu.

Alfrēds Ābele
Grāmatas “Latvietība” autors
(Pārpublicēts no laikraksta “DDD” 2010. gada 13. numura (22. jūnijs – 8. jūlijs))




Vai Latvija ir nacionāla valsts?

    „Politiskie intelektuāļi”, kuri izmantoja valsts pirmās nakts tiesības, nu piedāvājas Latvijā veidot „eiropeisku nacionālu valsti”. Taču no viņiem neviens nevar izskaidrot, ko tiem nozīmē „nacionāla valsts”. Ģ. Kristovskim tā esot teritorija, pilsonība un valoda. Taču šīs pazīmes ir visām valstīm! Tad iznāk, ka visas ir nacionālas? Tad kāda jēga vārdam „nacionāls” pirms „valsts”?! Kas jāsaprot ar vārdu „tauta”?
    Atvasinājumi – tautas folklora, tautas dainas, tautasdziesmas, tautietis u. tml. – pierāda, ka vārds „tauta” izsenis lietots etniskajā izpratnē, t. i., saistīts ar noteiktu etnosu. Šeit ir dziļas kultūras un asinsradniecības saites, kas nosaka to, ka etnosi veidojas un attīstās ļoti lēni un tikai savā etniskajā dzimtenē. Lai būtu garantēta etnosa attīstība un savas patības saglabāšana, etnosam kā acuraugs jāsargā sava garīguma nesēji: no garīdzniekiem līdz pat nacionālajai inteliģencei.
    Etniskās dzimtenes etnosa daļu apzīmēsim kā etnosociālo kopienu, bet pasaulē izklīdušos – par klaidītiem. Etnosociālās kopienas jēdziens ir visas nacionālās terminoloģijas sakne, jo tieši tā piekopj etnosam raksturīgo dzīvesveidu. Etnosociāla kopiena ir dabisks veidojums, un uz to attiecināmas kolektīvās dabiskās tiesības. Savā valstī dzīvojoša etnosociāla kopiena ir tauta (nācija), svešā  – nacionāla minoritāte. Valsti veidojošā tauta nosaka, kuri no valstī dzīvojošiem klaidītiem veido nacionālās grupas, kuri – etniskās un kuri ir diasporā izkaisītas etnosa drumslas.
    Nacionālos jautājumus Latvijā esam tā saputrojuši, ka pat zinātnieku galvās putra vien ir, turklāt lielākā – pārlieku iedomīgajos latviešu valodniekos. Piemēram, to, ko citās valstīs apzīmē ar vārdu „nacionalitāte” (nationality, национальность), mums pārtulko par „tautību”. Sekas: нацменьшинство mēs tulkojam kā „mazākumtautība”, bet jātulko būtu kā „mazākumnacionalitāte”. Šādi mēs piešķiram starptautiski atzītās tautību tiesības tam, kam atbilstīgi tām pašām starptautiskajām tiesībām tādas nemaz nepienākas!
    Visai šai valodnieciskajai putrai ir apslēpts mērķis, kura vārdā no latviešiem atbrīvoties gribošā valdība izmeta no LR pasēm sadaļu „Tautība /Nationality/”. Tādēļ nav kur ierakstīt, ka esmu latvietis. Tā vietā vārds Nationality parādās kā „pilsonības” tulkojums (nevis citizenship)?! Tādējādi vairs neesmu latvietis, neesmu LR pilsonis, bet vien Latvijas teritorijai piederīgs!
    Nacionālisms – no cilvēku dabiskās tieksmes izrietoša tautas, nācijas dzīvības un nacionālās identitātes – savdabīga pasaules uzskata, kultūras, nacionālās pašapziņas – pašsaglabāšanās un attīstība.
    Nacionālisms, tāpat kā cilvēce, ir mūžīgs! Tas, tāpat kā vārdi „nacionāls” un „nacionālistisks”, cēlies no vārda „nācija”. Tādējādi šiem vārdiem no pirmsākuma pamatā bijusi etniska, nevis valstiska jēga. Nacionālisms nav ideoloģija (kā uzskata marksisti), nav cilvēku kopība, vienotība vienas sabiedriskas idejas vārdā. Nacionālismā nav un nevar būt nekā nosodāma, jo tas balstās uz cilvēka dabiskām tiesībām. Nacionālisms nav nacisms!
    Valsts spēks sakņojas zināmā iedzīvotāju daļas atbalstā. Ja nav šīs daļas, tad valsts vara ir izčākstējusi. Šāds varas institūts vispirms rūpējas par sevi, un šādai valstij nav nākotnes. Parasti tādā valstī politiskās partijas ir sīku grupu interešu bezideoloģiskas bandas demokrātijas teātra spēlēšanai. Pavisam nepiederīgi ir šādu valsti saukt par nacionālu, jo nacionālas valsts ideoloģijas pamatā jābūt tautas (nācijas) nacionālai ideoloģijai. Nacionāla nekad nebūs „naktssarga tipa valsts” (sargs mantiskai bagātībai), kuras uzdevums ir ar likumdošanu sekmēt tautsaimniecisko darbību un ievākt nodokļus.
    Tautas (nācijas) valoda ir valsts valoda, kultūra  – donorkultūra, kas ir valsts aprūpē. Lai valsts būtu stabila, šai kopienai jābūt absolūtam vairākumam valsts iedzīvotājos, bet pārējiem jāatzīst tautas (nācijas) administratīvā un kultūras galvenā loma, jābūt lojāliem tautai (nācijai), tās tiesībām ar likumiem aizsargāt un materiāli nodrošināt savas dzīvībai svarīgās intereses. Ja valsti veidojošai tautai (nācijai) nav valstī absolūtā vairākuma, tad pēc tā obligāti jātiecas.
    Tautas (nācijas) dabīgās tiesības uz eksistenci nosaka, ka tikai nacionāla valsts var būt īsti tiesiska. Nacionālas valstis lielākoties ir mazas, jo veidojušās lielo nāciju aplenkumā kā līdzeklis etnosociālo kopienu aizsardzībai.
    Tautas (nācijas) prioritāte nosaka, ka valsts varai jākalpo tautas (nācijas) interesēm, t. i., jābūt vai nu nacionāldemokrātiskai, vai nacionāltotalitārai. Tautas (nācijas) potenciāla izsīkšana vai atteikšanās no nacionāldemokrātijas neglābjami un ātri novedīs pie teritoriāla tipa valsts un būs viegls guvums kaimiņvalstīm, arī miljardiera Dž.  Sorosa propagandētajā atvērtajā pasaules sabiedrībā.
    Tautas (nācijas) tiesību pamatā ir etnosa tiesības. Valsts subjekta  – pilsoņu kopuma darba apmaksas daļā iekļaujama arī iepriekšējo paaudžu uzkrātā kapitāla peļņas daļa, nenovienādojot ieceļotāja – viesstrādnieka un pilsoņa darba samaksu. Nacionālās valstīs valstiskā ideoloģija balstās uz stipru kultūru un morāli. Tāpēc to garīgais devums cilvēcei ir nozīmīgs.
    Lielākā pasaules valstu daļa ir nacionālas valstis un ir mononacionālas (vienas tautas). Dažas ir polinacionālas valstis, kā Beļģija, Šveice. Tas iespējams kopienām līdzīgā kultūras tipā. Tāpēc austrumnieciskiem Kipras turkiem un eiropeiskiem Kipras grieķiem maz cerību izveidot jēdzīgu kopēju valsti. Tāpat Bosnijas serbu centieni sašķelt neatkarību ieguvušo Bosnijas Republiku izraisīja vien „asinspirti” ar musulmaņiem.
    LR dzima kā nacionāla valsts. Šodienas izpildījumā tā neaizstāv latviešu tautas intereses. 21 gadu turpinās valsts identitātes meklējumi vai vienkārši latviešu muļķošana. Varu sagrābušās latviešvalodīgās kompartijas kosmopolītiskās pabiras neko neatjauno, bet veido teritoriālu valsti.
    Ja šī valsts vajadzīga latviešu tautai savas nākotnes nodrošināšanai, tad tai jāorganizējas kā valsts subjektam un ar valsts varu jāuzspiež valstij nacionālas valsts attīstības tips.

Alfrēds Ābele
pensionārs